Welcome…AI

Kā jau minēju iepriekšējā ierakstā, FaI uz kādu laiku nomaina darbības sfēru no spēlēm uz mākslīgo intelektu.

Darbs šajā jomā notiks vairākās fāzēs:

FaI:VNP – Visual novel player. Tiem, kas nezin kas ir vizuālās noveles, es pieņemu tādi ir 98% cilvēku te wiki lapa – Visual novel.  Tiem kam slinkums lasīt – pārsvarā fona attēls, attēlam priekšā npc attēls un lejā tekstveida dialogs. Booooring… Jebkurā gadījumā, tas ir jaunais žanrs kura stipri papildinātu versiju pārstāvēs FaI. Piezīme gan ka AI serveris griezīsies FaI datu centrā, tā ka var teikt tās būs vairāk tīkla spēles ar darbvirsmas klientu.

FaI:VP – Virtual personality. Iedomājies ka pēkšņi tev ir iespēja pakomunicēt ar savas mīļās spēles varoni tepat sejasgrāmatā, twiterī. Palasīt viņa domas un rakstus. Sekot līdzi.  Paprasīt lai pasaka priekšā kā iziet vienu vai otru vietu Tas ir galvenais VP mērķis, neskaitot problēmu ar priekša teikšanu. Tātad nekur vairs nav droši

FaI:LASB – Life and scenery builder.Sistēma vides atainošanai un scenārija turpināšanās veidošanai. Būtībā galvenais ārējais faktors sižeta noteikšanai un mākslīgai notikumu saasināšanai, kas ir lielākās daļas sižetu galvenais mērķis. Darbojas kā jau dzīvē – kādam uzkrīt uz galvas ķieģelis un kādam rodas doma, ka jāizdara kaut kas, lai gan nav skaidrs kāpēc tas vajadzīgs. Nu protams mēs zinām ka ir skaidrs, lai gan ne velna nav.

FaI:AVP – Artificial virtual person knowledge engine. Visā būtībā tas pamata posms, kur tieši veicams  AI darbs un kas nosaka visu tālāko posmu veiksmi un iespējamību. Pagaidu progress gan nav liels – varone no fakta ka viņai vajag mašīnu izsecināja ka viņai jāapprec kaimiņš, kuram ir mašīna. Paga…ko?

Lūk tāds ir ceļš no AI atpakaļ uz spēlēm, kas veicams. Virzienā no FaI:AVP uz FaI:VNP.  Piezīme gan tāda ka lietas veicamas zināmā mēra paralēli un izpilde nav pilnīgi lineāra, jo katrai daļai ir jāsadarbojas ne tikai ar iepriekšējo, bet arī ar nākošo posmu.

Un nē, es to neizdomāju tikai tagad Atbilstošie projekti sākās tālajā 2011. gada oktobrī.  Tikai tagad par to rakstu, jo ir zināma skaidrība, ka tas ir iespējams. Tāls ceļš gan vēl ejams.

By-by games

Kādu laiku es sevi postulēju, kā personu kas mēģina izstrādāt kādas tehnoloģijas spēļu veidošanai. Biju aktīvs šajās jomās un centos kā nu sanāk aktivitātes atbalstīt. Tīri tā neko šis tas sanāca, sasmēlos šādu tādu pieredzi. Nonācu pie pāris svarīgām atziņām. Tie bija labi laiki. Njā…bija… Uz nenoteiktu laiku es pametu šo sfēru. Īstenībā gan es teiktu – dodos vienu soli atpakaļ.

Visi zina cik ļoti es pratu sarežģīt  vienkāršas lietas. Gandrīz vai līdz zinātnisko simulāciju līmenim. Nākošais posms bija noteiktā pilnīgā brīvība, kuru viens cilvēks tik un tā nevar piedāvāt un dažādas citas lietas, kas radīja pilnīgu bardaku. Un galu galā es tik un tā domāju – “nope, pārāk daudz ierobežojumu un pārāk neatbilstošs interfeiss”.

Kopš pirmsākumiem spēles ir gājušas ļoti tālu. Vispirms gāja grafikas attīstība. Citas lietas. Reālistiskas pasaules. Parādījās fizikas dziņi, kas simulēja puslīdz reālistisku fiziku. Spēles tika laukā no koridoriem saulītē zem atklātas debess. Parādījās automātiski ģenerētas kartes, pasaules, bet daudzas lietas tā un palika tur tais tumšajos kolidoros. Viena no šādām lietām ir scenārijs un dialogi.

FaI dodas vienu soli atpakaļ. Pirms var sākt eksistēt FaI-iski projekti vispirms jāeksistē, kaut kam, kas tiks galā ar scenāriju un dialogiem pusautomātiskā režīmā. Tāpēc uz ilgāku laiku FaI pāriet uz citu darbības sfēru – AI (Artifficial intelligence), NLP (Natural language processing) , semantiskie tīkli un visādas citādas muļķības, lai atgrieztos ar pietiekami ciešamu  un pret priekšā teikšanu drošu arīdzan interfeisu.

Nākošajā ierakstā par jauno kārtību…

Oriģinālais FaI (Fire and Ice) R.I.P.

Tas jau nolemts kādu laiku, bet nekā nesanāca uzrakstīt. Oriģinālais Fire and Ice projekts oficiāli tiek apturēts uz visiem laikiem (ticamākais). Tas protams nenozīmē, ka es ne ar ko nenodarbojos, vien tas ka FaI politika tagad būs nedaudz citāda.

Pie iemesliem varu minēt to, ka īsti nav laika pie tā piestrādāt jau kādu pusgadu. Otrs iemesls laikam ir tas ka tas nebija gluži tas ko es gribēju. Kaut kas nebij tā kā es gribēju.

Uz vecajām jau gatavajām iestrādnēm nu varēs veidot ko svaigu – neļaus tak mantai iet zudumā. Tie kas kaut nedaudz seko līdzi, nedaudz nojauš par to, kur tad es dodos. Jeb drīzāk kur jau esmu devies

Un tagad klusums brīdis priekš FaI (amen).

Dažas spēļu problēmas part 1

Šīs problēmas gan droši vien attiecas tikai uz mani, nu bet…

Pirmā problēma. Feedback. Ir daudzas spēles, kur tu pārvietojies pa lietu. Drēbes noteikti izmirkušas caurum caur slapjas, kā par spīti pūš auksts ziemeļu vējš sasaldēdams līdz kaulam labāk kā “Iceball” (“Ledus bumba“) kādā AAA (Augstākā labuma ) klases RPG. Nu noteikti vismaz pāris procenti cilvēku zina kā tas ir dzīvē. Un who cares (kuru tas uztrauc)?  Ir tak tik silti un omulīgi sēdēt uz dīvāna un nav svarīgi kāda ir izšķirtspēja vai kurš DirectX un kādi šeideri, tik un tā ir silti un omulīgi.

Risinājums? Nav. Jāiemācās pieslēgt spēļu ierīci nepastarpināti pie smadzenēm.

Otrā problēma. Dialog management. Nu ir spēles, kur tas protams nav svarīgi, un tādu ir daudz. Bet šeit runāts par tādām, kur tam ir kāda nozīme. Mēs priecājamies ( vai protams dusmojamies ) par atvērtu pasauli. Dari ko gribi, kā gribi plašā pasaulē. T.i. dari 1-5% no iespējamā, ko izstrādātājs uzskatīja par svarīgu 2-10 km^2 vidēji smalki izstrādātas vides ar visai dīvainās vietās saliktām mucām. Bet, ne jau par to ir runa. Dialogu ziņā joprojām esam palikuši koridoru līmenī. Nē protams, tagad koridori sazarojas, ir vairākas ieejas vai izejas, bet tik un tā tas ir un paliek koridoru labirints. Un tuvākajā laikā dialogiem netikt laukā no koridoriem – saulītē, kur jau spēlējas citi brāļi un māsas – fizika, spēles vide etc.

Kāpēc netikt? Pirmkārt jau tāpēc, ka neskatoties ne uz ko dialogi tomēr ir 95-100% iepriekš paredzētas notikumu secības, ar uzsvaru uz “paredzētas”. Spēlētājam tiek dotas izvēles, viņš izvēlas un turpina laimīgi spēlēt. Kur te problēma? 1. problēma būtu – un ko ja spēlētājs izdomā, ka varētu darīt ko citu, kā domā izstrādātājs? 2. problēma, domāt jau nevajag. Vienmēr jau ir varianti. Pat nejaušas izvēles kaut kur novedīs.

Risinājums? Nav! Protams ir, nu bet vienkāršāk uzskatīt ka nav.

Trešā problēma. Emotional feedback. Te ir runa par sekošanu līdzi spēlētāja emocionālajam stāvoklim un neļaušanu mānīties, procesa pakārtošanu un emociju balsītu zarošanos. Tagad ir pieņemts, ka spēlē galvenais varonis, nevis spēlētājs. Emocijas ir varonim, nevis spēlētājam ( protams spēlētājs tās var realizēt dažādos lēmumos un darbībās, bet tas tik un tā ir pastarpināti)  Pat ja nerunāt par pašu procesu, vienmēr jau ir patīkami zināt kad spēlētājs sāk garlaikoties un palielināt orku skaitu.

Risinājums? Nav. Tas pats, kas pirmajā problēmā.

Nu tas šai šai reizei viss. Nākošās 3 problēmas pēc kāda laika. Ja kāds zina risinājumu kādai no problēmām var padalīties komentāros.

Sapņi, tie kas naktī

Ikviens no mums kādreiz redz pa kādam sapnim. Pareizāk būtu teikt, ka katrs no mums ik pa laikam atceras kādu no redzētajiem sapņiem. Par to nav vērts pat strīdēties, jo tas ir zinātniski pierādīts, ka nakts laikā ir vairāki sapņošanas periodi. Nu vienīgais ja svarīgu sapni izstiept pa viņiem visiem, tā reizēm notiek

Tas ko es gribēju uzrakstīt bij zināms iedalījums 3 grupās, ko gan izdomāju es pats. Negribu meklēt zinātnisku analogu. Šīs grupas ir “Muļķību sapņi”, “Izzini sevi sapņi” un “Saņem atbildi sapņi”. Tagad par katru no grupām.

“Muļķību sapņi” – parasti rodas visu “…..” ietekmē, ko mums piedāvā sociālā informācijas plūsma. Piemēram pēc filmām vai tamlīdzīgi. Neko daudz nevaru par viņiem pateikt, reti kad uz tādiem uzskrienu. Droši vien pilnībā nekam nederīgi un neko nenozīmē, ja nav zem tematikas nomaskēti nākošie divi.

“Izzini sevi sapņi” – Vienīgie mērķi šiem ir parādīt tev to ko tu ignorē vai neapzinies. Parasti ar ļoti emocionālu bāzi un spēcīgu ietekmi. Ir vērts ieklausīties, ko viņi saka. Tā grupa, kuras eksistenci atzina Freids sabāzdams visu vienā maisā.

“Saņem atbildi sapņi” – ierosināti vai automātiski. Ierosināti, tad ja pirms gulētiešanas vai vispār par kaut ko pastiprināti domā. Parasti neemocionāli (pārsvarā). Abstrakti. Tas ko redz ir ļoti tālu no tā par ko ir runa, vai vispār nav saistības. Automātiski – tie kuri mums izsniedz brīdinājumus. Pārsvarā par nepatīkamām lietām, negatīvi emocionāli.

Vislielākā problēma šinī visā ir atšķirt pie kuras grupas tad pieder kurš no redzētajiem sapņiem. Tā kā tie ir tik dažādi, kļūdai var būt pamatīgas sekas. Ignorē brīdinājumu un būs pamatīgas sekas, noturi bezjēdzīgo par brīdinājumu un būs pamatīgas galvassāpes. Ignorē visu un būs bardaks. Ja labi cenšas ignorēt, var ar laiku tikt no sapņu atcerēšanās vispār vaļā un atcerēties vienu reizi pāris nedēļās. Darbojas arī pretējā virzienā.

Nezinu kur šinī lai ieliek murgus. Tā kā maza saskare ar viņiem, tad īsti nezinu to specifiku. Vai arī neprotu viņus atpazīt. Tādi nelieli pētījumu rezultāti apvienojumā ar zināšanām.

Ilzeskalna pasta nodaļa, Latvijas Pasts

Neliels tāds vietturis rakstam par šodienas debesu brīnumiem un citām lietām Ilzeskalna pasta darbībā. Pagaidām gan vēl neko nerakstīšu, gan redzēs ka tas lietas bīdīsies tālāk, tad arī uzrakstīšu pilnu rakstiņu ar laimīgām vai nelaimīgām beigām tad jau manīs

Divu veidu cilvēki un ripiņas

Sākumā bija divu veidu cilvēki, vieni,kuriem bija prasmes, talanti un spējas un tie otri, kuri gandrīz nearko neatšķīrās viens no otra un neko tā īsti paši nevarēja. Tiem otrajiem ļoti nepatika pirmie, jo tie bija par viņiem pārāki.

Kādu reizi vienam no otrajiem iešāvās prātā doma, kā iespītēt pirmajiem. Viss, kas bij nepieciešams, bija kāda vērtība, kautkas kā pirmajiem nebūtu. Bet nekā tāda viņiem nebija, tāpēc klusībā, savā starpā vienodamies, otrie radīja savu vērtību un nosauca to par naudu. Iedomātu vērtību, ko piešķīra smalkiem apaļiem dzelzs gabaliņiem. Un noteica viņi, ka pārdot un pirkt nu var ēs tikai par šiem dzelzs gabaliņiem.

Pirmajiem protams apaļo dzelzs gabaliņu nebija, tos sev veidoja tikai tie otrie. Arī saprast to vērtību viņiem nebij viegli, jo tie bij tik dzelzs gabaliņi. Grūti laiki viņiem sākās. Otrie audzēja savu bagātību kļūdami arvien varenāki un ietekmīgāki, bet pirmie viens pēc otra sāka izzust.

Bet. ak kā pārrēķinājās tie otrie…Nepagāja necik ilgs laiks, kad pirmie atguvās no pārmaiņām. un sāka par saviem darbiem un pakalpojumiem, ko bij līdz šim darījuši pa velti no otrajiem prasīt viņu dzelzs ripiņas. Tie, protams or to nebij mierā, bet kad nekādi citādi nevarēja, nācās vien dot prasīto. Sākumā nedaudz, tad vairāk un vairāk.

Pirmie sāka atkal apzināties, ka nekas jau nav mainījies, viņi joprojām ir tie kam ir viņu atšķirības un spējas, un tiem otrajiem ir tikai viņu ripiņas. Un ka tie otrie dos tik daudz šīs savas vērtības cik prasīts, jo citas izejas jau nav.

Otrie tik veidoja un veidoja savas ripiņas, bet jo vairāk to bija, jo vairāk vajadzēja. Tai pat laikā pirmie tik smiedamies noraudzījās, kā otrie vaiga sviedros kaļ savas vērtīgās ripiņas bez īstas vērtības.